Venēcijas komisijas atzinums par Latvijas izstāšanos no Stambulas konvencijas

Eiropas Padomes Venēcijas komisija pēc Latvijas tieslietu ministres Ineses Lībiņas-Egneres lūguma sniedza atzinumu par likumprojektu, kas paredz Latvijas izstāšanos no Stambulas konvencijas – starptautiska līguma vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanai un apkarošanai. Atzinums tika sagatavots, balstoties uz Tieslietu ministrijas un Saeimas sniegto informāciju, un pieņemts Venēcijas komisijas plenārsesijā 2025. gada decembrī.

Atzinuma sagatavošanas gaitā 2025. gada 10. novembrī Tieslietu ministrijai un Latvijas Republikas Saeimai tika nosūtīti rakstiski jautājumi, lai iegūtu nepieciešamo informāciju un skaidrojumus. Tieslietu ministrija sniedza atbildes 2025. gada 19. novembrī, savukārt Saeima – 2025. gada 10. decembrī.

Venēcijas komisija uzsver, ka Stambulas konvencija ir būtisks instruments viena konkrēta mērķa sasniegšanai – izveidot Eiropu, kas ir brīva no vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē. 

Konvencija ir pirmais Eiropas līmeņa dokuments, kas visaptveroši un tieši pievēršas vardarbībai pret sievietēm un vardarbībai ģimenē – jautājumam, kas iepriekš nebija skaidri un pilnvērtīgi regulēts. 

Konvencija paredz īpašu institucionālo ietvaru, tostarp nacionālos koordinācijas mehānismus, datu vākšanu, pētniecību, nevalstisko organizāciju iesaisti un starpinstitucionālu sadarbību. Tā ietver arī konkrētus preventīvos pasākumus, aizsardzības mehānismus un civilās, administratīvās un krimināltiesiskās normas, kā arī procesuālās garantijas vardarbībā cietušajiem. 

Latvija Stambulas konvenciju parakstīja 2016. gada 18. maijā, savukārt ratificēja 2023. gada 30. novembrī. Ratifikācijas instrumentā, kas tika deponēts 2024. gada 10. janvārī, Latvija pievienoja deklarāciju, kurā norādīja, ka konvencija tiks piemērota atbilstoši Satversmē nostiprinātajām vērtībām, principiem un normām, īpaši attiecībā uz cilvēktiesību aizsardzību, sieviešu un vīriešu līdztiesību, laulības, ģimenes, vecāku un bērnu tiesību aizsardzību. 

Deklarācijā arī uzsvērts, ka konvencijā lietotais jēdziens “dzimums” nerada pienākumu mainīt izpratni par bioloģisko dzimumu Latvijas tiesību vai izglītības sistēmā.

Stambulas konvencija Latvijā stājās spēkā 2024. gada 1. maijā. Kopumā process no konvencijas parakstīšanas līdz tās spēkā stāšanās brīdim ilga gandrīz astoņus gadus.

Laika posmā no 2024. gada 1. maija līdz 2025. gada 30. oktobrim Latvijā tika ieviesta virkne būtisku normatīvo, administratīvo un politikas pasākumu saskaņā ar konvencijas prasībām.

Tika veikti grozījumi Krimināllikumā, Administratīvās atbildības likumā, Civilprocesa likumā un Kriminālprocesa likumā. 

Vienlaikus tika īstenoti vairāki administratīvi un politikas pasākumi, tostarp izglītībā visos līmeņos, tiesu sistēmas darbinieku apmācībā, sabiedrības informēšanas kampaņās, bērnu noziedzības un cilvēku tirdzniecības novēršanas plānos, kā arī atbalsta mehānismu attīstībā vardarbībā cietušajiem.

Venēcijas komisija norāda, ka izstāšanās no Stambulas konvencijas process Latvijā bija ļoti straujš un nepietiekami pamatots. 2025. gada 3. novembrī Valsts prezidents, izmantojot Satversmē paredzētās tiesības, likumu nodeva Saeimai atkārtotai caurlūkošanai, norādot uz būtiskiem trūkumiem. 

Valsts prezidents uzsvēra, ka izstāšanās nav pienācīgi faktoloģiski pamatota, ignorē Ministru kabineta nostāju un neatbilst labas likumdošanas principiem, tostarp tiesiskās stabilitātes, tiesiskās noteiktības un tiesisko paļāvību aizsardzības prasībām. Tika norādīts arī uz pārliecinošu argumentu trūkumu, kas apliecinātu Latvijas nespēju pildīt konvencijā noteiktās saistības, ņemot vērā tās sniegtos ieguvumus. Prezidenta ieskatā konvencijas ratificēšana un izstāšanāsno tās vienas Saeimas pilnvaru laikā rada tiesisko nenoteiktību, risku aizsardzības vakuumam un pretrunīgus signālus gan Latvijas sabiedrībai, gan starptautiskajiem partneriem, kā arī var ietekmēt Latvijas saistības Eiropas Savienības tiesību ietvaros.

Venēcijas komisija atgādina, ka starptautiskiem cilvēktiesību līgumiem ir īpašs raksturs, jo to tiešie labuma guvēji ir indivīdi, nevis valstis. Šādu līgumu denonsēšana parasti nozīmē aizsardzības garantiju samazināšanos vai uzraudzības mehānismu vājināšanu. 

Lai gan izstāšanās no Stambulas konvencijas ir juridiski iespējama, tai jābūt rūpīgi pamatotai, atbilstošai demokrātijas un tiesiskuma principiem, kā arī jāņem vērā iespējamās sekas cilvēktiesību aizsardzībā un starptautiskās sistēmas integritātē.

Komisija uzsver, ka izstāšanās procesam jābūt caurskatāmam, atbildīgam un iekļaujošam, nodrošinot sabiedrības – īpaši tieši skarto grupu – iespēju piedalīties un paust viedokli. Cilvēktiesību līgumu denonsēšana prasa īpaši rūpīgu izvērtējumu, ņemot vērā to nozīmi indivīdu aizsardzībā.

Lai gan nacionālā mēroga pasākumi var papildināt vai pat pārsniegt konvencijā noteikto aizsardzības līmeni, tie nevar aizstāt starptautisko uzraudzību, kas nodrošina salīdzināmu, sistemātisku un objektīvu kontroli, ko īsteno GREVIO – vienīgais neatkarīgais starptautiskais mehānisms Eiropas Padomes ietvaros, kas uzrauga juridiski saistošu normu īstenošanu vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē jomā.

Komisija arī noraida argumentu, ka Eiropas Savienības direktīva nodrošinātu efektīvāku aizsardzību nekā Stambulas konvencija, uzsverot, ka direktīva balstās uz konvenciju un ka Eiropas Savienība pati ir pakļauta tās uzraudzības mehānismiem.

Venēcijas komisija aicina Latviju 2026. gadā paredzētajā likuma atkārtotajā izskatīšanā veikt padziļinātu analīzi, ietekmes izvērtējumu un plašas konsultācijas, kā arī pilnvērtīgi izmantot GREVIO ekspertīzi. 

Vairāk informācijas: https://www.coe.int/en/web/venice-commission/-/cdl-ad-2025-053-e