Centra MARTA pozīcija par Cilvēku tirdzniecības upuru atpazīšanas un atbalsta likumprojektu

Līdz 1. aprīlim publiskajā apspriešanā nodots Iekšlietu ministrijas izstrādātais Cilvēku tirdzniecības upuru atpazīšanas un atbalsta likumprojekts, kura mērķis ir veicināt cīņu pret cilvēku tirdzniecību.

Centrs MARTA kopumā atzinīgi vērtē izstrādāto likumprojektu un atbalsta nacionālā novirzīšanas mehānisma ieviešanu cilvēku tirdzniecības gadījumos. Jau ilgstoši esam iestājušies par skaidri definētu, institucionāli koordinētu pieeju, kas nodrošinātu agrīnu cietušo atpazīšanu, savlaicīgu informēšanu par pieejamajiem atbalsta un sociālās rehabilitācijas pakalpojumiem, kā arī efektīvu novirzīšanu uz tiem.

Praksē redzam, ka ievērojama daļa cilvēku tirdzniecības upuru līdz rehabilitācijas pakalpojumiem nonāk patstāvīgi, nevis caur pirmās saskarsmes institūciju starpniecību, kas liecina par nepieciešamību stiprināt institucionālo kapacitāti un izpratni. Līdz ar to īpaši būtiski ir nodrošināt regulāras, kvalitatīvas apmācības visām iesaistītajām institūcijām par cilvēku tirdzniecības pazīmju atpazīšanu, kā arī izstrādāt vienotas, praksē lietojamas sadarbības shēmas.

Vienlaikus Centrs MARTA kategoriski iebilst pret likumprojekta 6. panta trešās daļas 2. punktā paredzēto pienākumu sociālās rehabilitācijas pakalpojumu sniedzējiem obligāti, trīs darba dienu laikā, nodot informāciju par iespējamo cilvēku tirdzniecības upuri Valsts policijai.

Darbs ar cietušajiem balstās uzticībā, un starptautiskā prakse, tostarp Eiropas Padomes Konvencija par cīņu pret cilvēku tirdzniecību un ES Direktīva 2011/36/ES, uzsver upura tiesības uz autonomiju un informētu piekrišanu, kā arī nepieciešamību nodrošināt “atveseļošanās un pārdomu periodu”, kura laikā persona var pieņemt lēmumu par sadarbību ar tiesībaizsardzības iestādēm.

Obligāta ziņu nodošana bez cietušā piekrišanas var būtiski mazināt uzticību pakalpojumu sniedzējiem, atturēt cietušos no palīdzības meklēšanas un potenciāli pakļaut viņus papildu riskam.

Tādēļ aicinām šo normu pārskatīt, paredzot, ka informācijas nodošana tiesībaizsardzības iestādēm notiek ar cietušā informētu piekrišanu, vienlaikus saglabājot iespēju nodrošināt efektīvu sadarbību starp institūcijām un veicināt kriminālprocesu uzsākšanu gadījumos, kad cietušais tam ir gatavs.