Sieviešu tiesības politiskās cīņas laukā

Kas notiek, kad sieviešu tiesības kļūst par politiskās cīņas instrumentu? Par sievietēm sāk runāt kā par mātēm, sievām, ģimenes sargātājām. Daudz retāk – kā par pilntiesīgām personām, kurām ir tiesības būt savas dzīves noteicējām.

Diskusijas par Stambulas konvenciju, reproduktīvo autonomiju, “ģimenes vērtībām” un dzimumu līdztiesību vieno viens būtisks jautājums – kam pieder vara pār sievietes dzīvi? Kurš nosaka, kā viņai dzīvot, kādus lēmumus pieņemt un cik lielā mērā viņai vispār ļaut lemt pašai par sevi?

Sieviešu tiesības ir pateicīgs priekšvēlēšanu cīņas lauks, jo sarežģītus jautājumus ir iespējams pārvērst vienkāršā emocionālā konfliktā. 

Nav jārunā par to, kāpēc vardarbība pret sievietēm Latvijā joprojām ir tik izplatīta un vai ikvienai cietušajai neatkarīgi no dzīvesvietas ir pieejama savlaicīga un kvalitatīva palīdzība. Tā vietā var diskutēt par to, vai Stambulas konvencija neapdraud sabiedrību.

Nav jārunā arī par kontracepcijas pieejamību, kvalitatīvu seksuālo izglītību, ekonomisko drošību, bērnu aprūpes iespējām un apstākļiem. Daudz vienkāršāk ir diskutēt par to, vai sievietēm ir tiesības uz savu ķermeni. 

Nevienu ģimeni neaizsargā skaļi saukļi par “tradicionālajām vērtībām” un mēģinājumi noteikt, kādai jāizskatās “pareizai” ģimenei. 

Ģimeni aizsargā apstākļi, kuros ikviens tās loceklis var dzīvot droši, brīvi un līdztiesīgi. Tā ir sievietes drošība pašas mājās un bērna tiesības augt vidē, kur vardarbība netiek pieļauta un normalizēta. Tā ir vienlīdzīga atbildība par bērnu audzināšanu, aprūpi un mājas darbiem. Tā ir sievietes ekonomiskā neatkarība un reāla iespēja aiziet no vardarbīgām attiecībām, nebaidoties palikt bez mājokļa, ienākumiem vai atbalsta. Tie ir pieejami bērnu aprūpes, veselības un sociālie pakalpojumi. Un tā ir valsts, kas vardarbības gadījumā nevis uzveļ vainu sievietei, bet nodrošina viņai aizsardzību un sauc pie atbildības vardarbības veicēju.

Ja ģimene tiek aizstāvēta kā simbols, bet sievietes drošība un tiesības tajā paliek otrajā plānā, tā nav ģimenes aizstāvēšana.

Arī “rūpes par sievietēm” nevar kļūt par aizsegu viņu izvēļu ierobežošanai. Sievietes nav jāpasargā no viņām pašām. Sieviete nav objekts, kura dzīvi un ķermeni regulēt atbilstoši politiskajām interesēm.

Tāpēc priekšvēlēšanu laikā ir vērts klausīties ne tikai tajā, kuri politiķi sola “aizstāvēt sievietes”, “aizstāvēt bērnus” vai “aizstāvēt ģimeni”. Daudz vairāk par viņu vērtībām pasaka tas, ko viņi ar šiem vārdiem patiesībā saprot.

Vai viņi aizstāv sievietes tiesības dzīvot bez vardarbības? Vai nodrošina, ka cietušajai ir kur vērsties un palīdzība ir reāli pieejama? Vai aizstāv sievietes tiesības uz veselības aprūpi, ekonomisko neatkarību un vienlīdzīgām iespējām? Vai iestājas par sieviešu tiesībām pašām lemt par savu ķermeni un savu dzīvi?

Vai arī sieviete galvenokārt tiek uztverta kā demogrāfijas instruments un “tradicionālo vērtību” simbols?

Sieviešu tiesības nedrīkst pakārtot politiskajām interesēm, un tās nevar kļūt par monētu, ar kuru norēķināties par vēlētāju balsīm. Sieviešu tiesības ir cilvēktiesības, un par to ir jāatceras arī priekšvēlēšanu laikā.