Kā naida runa un sabiedrības šķelšana apdraud demokrātiju un cilvēktiesības

Vārdiem ir spēks. Tie veido priekšstatus, ietekmē attieksmi un nosaka robežas tam, ko sabiedrība uzskata par pieņemamu. Demokrātijā vārda brīvība ir viena no augstākajām vērtībām, taču tā nekad nav bijusi absolūta. Tur, kur teiktais pārvēršas par naida kurināšanu, cilvēku pazemošanu un mērķtiecīgu sabiedrības šķelšanu, sākas apdraudējums citu cilvēku tiesībām un pašiem demokrātijas pamatiem.

ANO norāda, ka naida runa normalizē diskrimināciju, dehumanizē noteiktas sabiedrības grupas un rada vidi, kurā vardarbība sāk šķist pieņemama vai pat neizbēgama. Digitālajā laikmetā šis process notiek nepieredzētā ātrumā – viena publikācija dažu stundu laikā var sasniegt tūkstošiem, miljoniem cilvēku un kļūt par impulsu reālai rīcībai.

Vēsture tam ir sniegusi neskaitāmus pierādījumus. Pirms genocīdiem, politiskām represijām un citiem masu noziegumiem vienmēr ir bijis posms, kurā sabiedrība tika pakāpeniski pieradināta pie domas, ka kāda cilvēku grupa ir mazāk vērtīga, bīstama vai vainojama visās problēmās.

Tas ir attiecināms arī uz sieviešu tiesībām. Piemēram, naida runa, kas vērsta pret sievietēm digitālajā vidē, arvien biežāk pāraug reālā vardarbībā. Kiberizsekošana, izvarošanas un nāves draudi, pazemošana, nomelnošanas kampaņas, mākslīgā intelekta radīti dziļviltojumi un intīmu attēlu izplatīšana bez piekrišanas bieži kļūst par daļu no plašāka vardarbības cikla.

Īpaši bieži šādu uzbrukumu mērķis ir sievietes, kuras ir aktīvas publiskajā telpā – žurnālistes, politiķes, cilvēktiesību aizstāves, zinātnieces, aktīvistes. Šo uzbrukumu mērķis nav konstruktīva diskusija, bet gan pazemošana un apklusināšana. Kad sieviete sāk pašcenzēties, ierobežo savu profesionālo darbību vai pilnībā pamet publisko telpu drošības apsvērumu dēļ, tiek ierobežotas ne tikai viņas tiesības –zaudē arī citas sievietes un plašāka sabiedrība, jo demokrātija kļūst vājaka brīdī, kad cilvēki sāk baidīties izmantot savas tiesības uz līdzdalību.

Tādēļ īpaši svarīga ir politiskā līderība.

Valsts augstāko amatpersonu retorika nekad nav tikai viedoklis. Tā nosaka robežas tam, ko sabiedrība sāk uztvert kā normālu.

Ja ministri vai deputāti regulāri izmanto noniecinošu, aizvainojošu vai sabiedrību šķeļošu retoriku, tas sūta skaidru signālu, ka šāda komunikācija ir pieņemama arī pārējiem.

Ja politiskā dienaskārtība balstās uz vainīgo meklēšanu un dažādu sabiedrības grupu pretnostatīšanu, sabiedrībā pieaug neuzticēšanās un polarizācija.

Cilvēki, kuriem jau iepriekš ir bijuši aizspriedumi pret noteiktām grupām, saņem apliecinājumu tam, ka šādi uzskati ir pieņemami.

Sabiedrības šķelšana mazina empātiju, veicina vainīgo meklēšanu un grauj tiesiskumu. Kad cilvēki sāk domāt tikai "mēs pret viņiem" kategorijās, samazinās atbalsts universālām cilvēktiesībām un pieaug gatavība pieļaut ierobežojumus tiem, kurus konkrētajā brīdī pasludina par problēmu.

Pēdējo gadu laikā pasaulē arvien biežāk tiek runāts par pilsoniskās telpas sašaurināšanos. Daudzviet tiek apšaubīta nevalstisko organizāciju leģitimitāte, ierobežota to iespēja piedalīties lēmumu pieņemšanā un mazināta uzticēšanās cilvēktiesību aizstāvjiem.

Cilvēktiesību aizsardzība un aktīva pilsoniskā sabiedrība vienmēr ir bijusi demokrātisku valstu stiprākā aizsardzība pret autoritārām tendencēm. Tāpēc rodas jautājums – uz kurieni mēs virzamies, ja arī Latvijā pēdējo mēnešu laikā redzam tika daudz satraucošas tendences?

Priekšvēlēšanu retorikā nevalstiskais sektors ir padarīts par grēkāzi, bet pilsoniskā sabiedrība ir stipras demokrātijas sastāvdaļa. Tieši nevalstiskās organizācijas ik dienu strādā ar vardarbībā un cilvēku tirdzniecībā cietušajiem, bērniem un jauniešiem, senioriem, cilvēkiem ar invaliditāti, bēgļiem un patvēruma meklētājiem, Ukrainas civiliedzīvotājiem, cilvēkiem ar atkarībām, smagi slimiem pacientiem un viņu tuviniekiem, vientuļiem vecākiem, maznodrošinātām ģimenēm, dzīvniekiem un daudziem citiem, kuri citādi bieži paliktu bez nepieciešamā atbalsta.

NVO nodrošina sociālos un rehabilitācijas pakalpojumus, psiholoģisko un juridisko palīdzību, interešu aizstāvību, izglīto sabiedrību, veicina līdzdalību un palīdz panākt pārmaiņas politikas veidošanā.

Raksturīgi, ka pilsoniskajā sabiedrībā īpaši aktīvas ir sievietes, līdz ar to uzbrukumi pilsoniskajai sabiedrībai bieži vien vienlaikus ir arī uzbrukumi sieviešu līdzdalībai publiskajā dzīvē un viņu iespējām ietekmēt sabiedrībai nozīmīgus lēmumus.

Jo skaļāka kļūst naida retorika, jo svarīgāk ir neklusēt un neļaut tai kļūt par normu. Priekšvēlēšanu laiks beigsies. Deputāti tiks ievēlēti. Taču cilvēktiesību aizsardzība turpināsies. Iespējams, tieši pēc vēlēšanām tā prasīs vēl lielāku drosmi un neatlaidību.

Demokrātija nesabrūk vienā dienā. Tā sāk brukt brīdī, kad naids kļūst par politisku instrumentu, dezinformācija aizstāj faktus, cilvēktiesības tiek apšaubītas un cieņa pret līdzcilvēkiem vairs netiek uzskatīta par pašsaprotamu vērtību.

Atcerēsimies, ka 3. oktobrī balsosim ne tikai par politiķiem, bet arī par to, kādā valstī vēlamies dzīvot.