Kur sievietei naktī ir visbīstamāk? Saruna par drošību Vakara un nakts laika forumā
- pirms 10 stundām
- Lasīts 2 min
Kad runājam par drošību naktī, visbiežāk domājam par ielu apgaismojumu, videonovērošanas kamerām, sabiedriskā transporta pieejamību vai policijas klātbūtni. Tas viss nenoliedzami ir svarīgi, taču ar infrastruktūru vien nepietiek. Drošības sajūtu ietekmē arī tas, cik droši ir atrasties mājās, cik nopietni sabiedrība uztver vardarbību un vai cilvēki zina, kur meklēt palīdzību.
Domas, ejot mājās vēlu vakarā, ir līdzīgas teju ikvienai meitenei un sievietei. Ieklausīties trokšņos, izvēlēties garāku, bet labāk apgaismotu maršrutu, ciešāk satvert telefonu, atskatīties pār plecu un prātā izspēlēt dažādus scenārijus – tās ir ikdienišķas darbības, kas daudzām kļuvušas par ieradumu un ne bez pamatojuma.
Tomēr ir svarīgi atcerēties – vardarbība ne vienmēr notiek tumšās ielās vai nepazīstamu cilvēku rokās. Patiesībā daudz biežāk tā notiek mājās aiz aizvērtām durvīm – ģimenē, partnerattiecībās vai starp cilvēkiem, kuri viens otru labi pazīst.
Lielākajā daļā vardarbības gadījumu cietušais pazīst vardarbības veicēju. Tas nozīmē, ka drošības jautājumus nevar reducēt tikai uz pilsētvides plānošanu vai noziedzības novēršanu publiskajā telpā. Tikpat svarīgi ir veidot sabiedrību, kurā tiek atpazītas vardarbības pazīmes, netiek attaisnota kontrolējoša vai pazemojoša uzvedība un cietušie var saņemt savlaicīgu palīdzību.
Tas arī nozīmē runāt par veselīgām attiecībām, dzimumu stereotipu ietekmi, vardarbības prevenciju un atbalsta sistēmām.
Tieši par šiem jautājumiem runājām trešajā Vakara un nakts laika forumā, kas pulcēja publiskā, privātā un nevalstiskā sektora pārstāvjus, lai meklētu risinājumus drošākai un pieejamākai vakara un nakts videi. Diskusijā Centra MARTA pārstāve Madara Mazjāne aktualizēja būtisku jautājumu – kur sievietei naktī ir visbīstamāk? Atbilde uz to atgādina, ka, veidojot drošāku pilsētu, nedrīkstam aizmirst arī par drošību aiz aizvērtām durvīm.
Jo droša sabiedrība sākas ar cilvēkiem, kuri pamana, uzklausa un nepaliek vienaldzīgi. Dažkārt pietiek ar vienu jautājumu, vienu zvanu vai izstieptu roku, lai kādam palīdzētu nonākt drošībā.
