Drošas attiecības nav pašsaprotamas: par ko Centrs MARTA diskutēja Sarunu festivālā LAMPA?

Kas jaunietim ir jāzina, lai veidotu veselīgas attiecības? Kā atpazīt vardarbību, cienīt otra robežas, saprast piekrišanas nozīmi un prast laikus lūgt palīdzību? Šķiet, ka tās ir tikpat būtiskas dzīves prasmes kā lasītprasme vai finanšu pratība, tomēr Latvijā šīs zināšanas joprojām lielā mērā ir atkarīgas no veiksmes – no tā, vai par tām runā ģimenē, vai skolā ir atsaucīgs pedagogs, vai jaunietis spēj pats atrast uzticamu informāciju.

Tieši par to šī gada Sarunu festivālā LAMPA diskutēja Centrs MARTA, aicinot uz sarunu "Drošas attiecības nav pašsaprotamas: ko (ne)māca Latvijas skolās?"

Diskusiju vadīja Centra MARTA Prevencijas nodaļas vadītāja Madara Kanasta-Ieviņa, savukārt sarunā piedalījās dzimumu līdztiesības un vardarbības prevencijas eksperte Madara Mazjāne, aktīviste un brīvprātīgā Ance Laviņa, kā arī Valsts izglītības attīstības aģentūras pārstāve Laura Joma.

Sarunas centrā bija jautājums, kas skar ikvienu – vai mūsu izglītības sistēma dara pietiekami, lai pasargātu jauniešus no vardarbības attiecībās? Vai jaunieši iegūst datos balstītas zināšanas, lai attiecības būtu drošas un cieņpilnas?

Strādājot ar jauniešiem, mēs redzam, cik augsta ir šī jautājuma cena. Strādājot ar vardarbībā cietušajiem, bieži kļūst skaidrs, ka daudzas situācijas varētu būt novērstas vai atpazītas agrāk, ja cilvēkiem jau skolas laikā būtu dota iespēja apgūt zināšanas par robežām, piekrišanu, savstarpēju cieņu un veselīgu komunikāciju.

Vardarbība reti sākas ar fizisku spēku – tā bieži sākas ar kontroli, manipulācijām, greizsirdības romantizēšanu vai pārliecību, ka partnerim ir tiesības noteikt otra dzīvi. Ja šīs pazīmes neviens nav iemācījis atpazīt, tās var šķist normāla attiecību sastāvdaļa.

Diskusijas dalībnieki bija vienisprātis, ka izglītībai ir daudz plašāka loma nekā tikai zināšanu nodošanai. Skolai ir iespēja palīdzēt jauniešiem attīstīt prasmes, kas nepieciešamas visai dzīvei – spēju cienīt sevi un citus, veidot veselīgas attiecības, kritiski izvērtēt stereotipus un pieņemt informētus lēmumus par savu veselību.

Tomēr Latvijā joprojām nav sistemātiskas, uz pierādījumiem balstītas pieejas šiem jautājumiem. Tāpēc situācija dažādās skolās būtiski atšķiras. Vieni jaunieši iegūst kvalitatīvas zināšanas, bet citi – nē. Rezultātā drošība kļūst par privilēģiju, nevis ikviena bērna tiesībām.

Sarunā tika aktualizēta arī dzimumu stereotipu ietekme. Priekšstati par to, kādam "jābūt" zēnam vai meitenei, ietekmē ne tikai pašvērtējumu, bet arī attiecību dinamiku, spēju runāt par emocijām, meklēt palīdzību un atpazīt vardarbību. Tie veicina nevienlīdzību un var palielināt gan vardarbības ģimenē, gan seksuālās ekspluatācijas riskus. Tāpēc runāt par dzimumu līdztiesību nav ideoloģijas jautājums – tā ir saruna par drošību, veselību un cilvēktiesībām.

Ne mazāk svarīgi ir runāt par seksuālās un reproduktīvās veselības izglītību. Jaunieši dzīvo laikā, kad informācijas netrūkst, taču tas nenozīmē, ka informācija ir uzticama. Sociālie tīkli, vienaudži un internets bieži kļūst par galveno zināšanu avotu, taču tie nevar aizstāt kvalitatīvu, zinātnē balstītu izglītību. Ja skolā par šiem jautājumiem nerunā, tukšumu aizpilda mīti, stereotipi un dezinformācija.

Diskusija vēlreiz apliecināja, ka drošas attiecības nav prasme, ar kuru piedzimst. Tās ir zināšanas un iemaņas, kuras iespējams apgūt. Tieši tāpat kā mēs bērniem mācām ceļu satiksmes noteikumus vai pirmo palīdzību, mums ir jāiemāca arī atpazīt vardarbību, cienīt robežas, izprast piekrišanas nozīmi un zināt, kur meklēt palīdzību.