"Mana labākā vasara" jeb bērnu un jauniešu tiesību aizsardzība vasaras notikumos

Kā izskatījās Tavas bērnības vasaras? Vai Tevi aizsūtīja pie vecvecākiem uz laukiem, un lielpilsētas asfalts zem kājām atkal bija jūtams tikai augusta beigās? Vai arī Tu skaitīji dienas līdz tai vienai īpašajai nometnei – tai, par kuru jau iepriekš zināji, ka tā būs gada labākais piedzīvojums, jo iepriekšējās reizes nebija likušas vilties un šī jau bija trešā vasara, kad brauc atkal? Vai varbūt jūnija sākumā vienkārši paraustīji plecus un nodomāji: "Tad jau redzēs, ko vasara atnesīs."

Lai kā arī būtu, vasara ir klāt, un līdz ar to nāk arī tā īpašā sajūta, ko bērni un jaunieši pazīst tik labi - mazāk pienākumu, gari vakari ārā, nakts peldes un bezgalīgas iespējas iegūt jaunus draugus. Šajā pasaulē nometnes, jauniešu apmaiņas, āra aktivitātes un starptautiskās mobilitātes projekti kļūst par kaut ko daudz vairāk nekā vienkāršu veidu, kā pavadīt brīvlaiku. Daudziem bērniem un jauniešiem šī pieredze kļūst par atmiņām, kas ir klātesošas visu atlikušo mūžu.

Un tieši par šīm atmiņām es vēlos runāt.

Domājot par savu atbildību kā pieaugušajiem – skolotājiem, nometņu vadītājiem, jaunatnes darbiniekiem vai citiem speciālistiem –, mēs bieži to saistām ar fizisko drošību. Vai vide ap nometnes vietu nav dzīvībai bīstama? Vai aktivitātes ir atbilstoši plānotas? Vai ēdināšana atbilst visām prasībām? Vai kāds nesaķers vēdera vīrusu un neinficēs pārējos 30 nometnes dalībniekus? Un nepārprotiet – tas viss ir ārkārtīgi svarīgi.

Taču daudz retāk mēs sev uzdodam citu jautājumu: kāda atbildība mums ir uzticēta, veidojot bērnu un jauniešu priekšstatus par attiecībām? Vai mēs radām vidi, kurā viņi iemācās uzticēties, justies emocionāli un fiziski droši, cienīt savas un citu robežas un saprast, ka piekrišanai ir nozīme? Nometnes, jauniešu apmaiņas un citas neformālās izglītības aktivitātes ir balstītas varas attiecībās neatkarīgi no tā, vai mēs to apzināmies vai ne. Pieaugušie uzrauga, vada, konsultē, novērtē, mierina, disciplinē un veido šo vietu emocionālo klimatu. No bērniem un jauniešiem tiek sagaidīts, ka viņi mums uzticēsies. Ka viņi mūs uzklausīs. Ka viņi paļausies uz mums.

Taču cik bieži mēs apstājamies un sev pajautājam, vai visi pieaugušie, kas strādā šādās vidēs, patiešām apzinās atbildību, kas nāk līdzi šai varai? Un es nerunāju tikai par kvalifikāciju dokumentos. Es runāju par izpratni par bērnu drošību. Par robežām. Par ievilināšanu. Par to, cik viegli uzticēšanos, apbrīnu, emocionālu tuvību vai autoritāti var izmantot ļaunprātīgi – apzināti vai neapzināti. Runājot par vardarbību pret bērniem un jauniešiem, mēs bieži domājam par notikumu – par brīdi, kad kaitējums jau ir nodarīts. Taču daudz retāk mēs pievēršam uzmanību procesam, kas šim kaitējumam ir gājis pa priekšu. Proti, tam, kā vardarbības veicējs pakāpeniski iegūst bērna uzticēšanos, piekļuvi un iespēju pārkāpt robežas, pašam bērnam vai apkārtējiem to laikus nepamanot. Arī pētījumi konsekventi rāda, ka bērniem visbiežāk kaitējumu nodara nevis svešinieki, bet cilvēki, kurus viņi pazīst, kuriem uzticas, kurus apbrīno vai no kuriem ir atkarīgi.

Tāpat daļa no problēmas ir arī tā, ka mēs daudz labāk spējam atpazīt vardarbību tad, kad tā ir redzama. Mēs zinām, ka grūstīšana, sišana un pēršana ir fiziska vardarbība; ka pazemošana, apsaukāšana un draudi ir emocionāla vardarbība. Mēs atpazīstam izvarošanu kā seksuālu vardarbību, bet bērna pamatvajadzību nenodrošināšanu – kā pamešanu novārtā. Šāda uzvedība skaidri pārkāpj robežas, un to ir vieglāk nosaukt par kaitīgu. Taču ievilināšanai nepieciešama īpaša uzmanība, jo sākumā tā gandrīz nekad neizskatās pēc vardarbības. Gluži pretēji.

Ievilināšana nav vardarbīga no pirmā acu uzmetiena. Tas ir pakāpenisks, manipulējošs process, kurā pieaugušais veido uzticēšanos, emocionālu tuvību, slepenību un atkarību no viņa, lai iegūtu piekļuvi bērnam vai jaunietim ar mērķi viņu izmantot. Tā nesākas ar kaitējumu, bet gan ar uzmanību, rūpēm, komplimentiem. Ar emocionālu atbalstu un sajūtu, ka bērns vai jaunietis tiek pamanīts, sadzirdēts, saprasts un novērtēts. Soli pa solim tiek veidota uzticēšanās, kas vēlāk tiek izmantota kaitīgiem mērķiem – visbiežāk seksuālai izmantošanai.

Svarīgi atcerēties, ka ievilināšana nenotiek tikai internetā. Pētījumi par bērnu seksuālu izmantošanu institucionālās vidēs rāda, ka ievilināšana bieži notiek skolās, baznīcās, sporta klubos, nometnēs un jauniešu programmās. Nometnes ir īpaši ievainojama vide, jo tajās vienlaikus sastopami vairāki riska faktori: īstermiņa personāls, neformālas attiecības, nakšņošana kopā, emocionāla tuvība, fiziskas aktivitātes un situācijas, kurās pieaugušie un jaunieši ilgstoši pavada laiku kopā ārpus ierastās ikdienas vides. Tieši tāpēc bērnu drošību nevar reducēt tikai uz personāla sodāmības pārbaudēm vai formālām procedūrām. Tāpat arī droša vide nerodas tikai tāpēc, ka organizācijā strādā "labi cilvēki". Patiesībā viena no sarežģītākajām ievilināšanas iezīmēm ir tā, ka vardarbības veicēji bieži tiek uztverti kā harizmātiski, gādīgi, izpalīdzīgi un uzticami cilvēki.

Tas var būt konsultants, kuru bērni dievina, jaunatnes darbinieks, kurš "patiešām saprot jauniešus", vai grupas vadītājs, kuru visi uzskata par atsaucīgu un empātisku. Ievilināšana bieži izdodas ne tikai tāpēc, ka tiek manipulēts ar bērnu, bet arī tāpēc, ka tiek manipulēti apkārtējie pieaugušie un institūcijas.

Tāpēc bērnu un jauniešu tiesību aizsardzība (angliski: Child Safeguarding) ir būtiska, jo tā nav tikai reaģēšana uz vardarbību pēc tam, kad kaitējums jau ir nodarīts. Tā ir struktūru, robežu un organizācijas kultūras veidošana, kas samazina iespējas vardarbībai notikt vispār. 

Ko tas nozīmē praksē? 

Tas paredz runāt par robežām vēl pirms problēmas ir radušās. Tas nozīmē nodrošināt, ka personāls saprot – slepenība attiecībās starp pieaugušo un bērnu nekad nav pieņemama. Tas nozīmē laikus atpazīt "sarkanos karogus" – pārmērīgu individuālu uzmanību, privātu saziņu ārpus organizācijas kanāliem, dāvanu pasniegšanu, emocionālas atkarības veidošanu vai "īpašu" attiecību radīšanu ar atsevišķiem dalībniekiem. Tas nozīmē arī saprast, ka bērnu drošība nav stāsts par bērnu uzvedību. Tas ir stāsts par pieaugušo atbildību.

Bērni un jaunieši bieži tiek audzināti paklausīt pieaugušajiem, izvairīties no konfliktiem un censties izpatikt citiem. Daudziem trūkst valodas, lai aprakstītu manipulāciju vai robežu pārkāpumus. Citi izjūt kaunu, apjukumu vai bailes "kādu iegāzt", īpaši tad, ja iesaistītais pieaugušais ir sabiedrībā cienīts cilvēks. Un, vismaz Latvijas kontekstā, mums joprojām ir visaptverošas, datos un zinātnē balstītas seksuālās un attiecību mācību pratības iztrūkums.

Tāpēc apmācībām un mehānismiem par bērnu un jauniešu tiesību aizsardzību ir jākļūst par normālu un pašsaprotamu jaunatnes darba sastāvdaļu. Nevis tāpēc, ka mēs vēlamies radīt bailes vai aizdomīgumu pret katru pieaugušā un bērna mijiedarbību, bet tāpēc, ka droša vide nerodas nejauši. Tā tiek radīta apzināti – ar nostājas dokumentiem, atbildību, izglītošanu un gatavību runāt par neērtiem jautājumiem vēl pirms ir nodarīts kaitējums. 

Labā ziņa ir tā, ka bērnu un jauniešu tiesību aizsardzība nav kaut kas abstrakts. To var apgūt, praktizēt un ieviest ikdienas darbā. Skaidras robežas, uzvedības kodeksi, drošāki komunikācijas principi un kopīga organizācijas atbildība palīdz mazināt kaitējuma risku un veidot vidi, kurā bērni un jaunieši var augt, mācīties un attīstīties.

Vasarai sākoties un nometnēm, jauniešu apmaiņām un citiem notikumiem atverot durvis simtiem bērnu un jauniešu, bērnu drošība nedrīkst palikt par ķeksīti organizācijas dokumentos. Tai ir jākļūst par ikdienas praksi, ikdienas sarunām un ikdienas atbildību.

Lai kādas aktivitātes mēs veidotu bērniem un jauniešiem, tām ir jābūt vietām, kur viņi iemācās, ka viņu balsij ir nozīme, viņu robežas ir pelnījušas cieņu un veselīgas attiecības balstās uzticībā un piekrišanā.

Atbildība par šādas vides radīšanu nav bērnu, bet gan mūsu – pieaugušo – ziņā.

Jo bērniem no nometnēm būtu jāaizbrauc nevis ar traumu, kas paslēpta zem "īpašas uzmanības" maskas”, bet gan ar siltām atmiņām, lielāku pārliecību par sevi un sajūtu, ka “šis bija vasaras labākais notikums!” 

Madara Mazjāne

Eksperte ar dzimumu saistītas vardarbības mazināšanas jautājumos

Centrs MARTA

_____________________________________________________

Šis raksts tapis, iedvesmojoties no Erasmus+ projekta “LADDER TO INCLUSION” (Nr. 2024-1-HU01-KA220-YOU-000250513) ietvaros izstrādātās rokasgrāmatas par īpaši ievainojamu jauniešu iekļaušanu, atbalstu un drošību starptautiskās neformālās izglītības vidēs.

Rokasgrāmata pieejama šeit Marta Centre Handbook on Inclusion and Support for Vulnerable Youth in International Non‑Formal Learning

Rokasgrāmata tapusi sadarbībā ar organizācijām Élményakadémia Egyesület (Ungārija), Centrs MARTA (Latvija), Associazione Joint Milano (Itālija) un Las Niñas del Tul (Spānija).

Tā piedāvā praktiskus ieteikumus organizācijām, grupu vadītājiem, fasilitatoriem un jaunatnes darbiniekiem drošākas un iekļaujošākas vides veidošanai visiem dalībniekiem.

Ja strādā ar bērniem un jauniešiem – nometnēs, jauniešu apmaiņās, skolās vai neformālajā izglītībā –, šis resurss var palīdzēt stiprināt bērnu un jauniešu tiesību aizsardzības praksi un veidot ne tikai fiziski, bet arī emocināli drošu vidi,

Ja pēc šī raksta izlasīšanas rodas jautājums: "Ar ko sākt?", ziniet – jums nav tas jādara vieniem. Piedāvājam atbalstu jaunatnes organizācijām bērnu un jauniešu tiesību aizsardzības protokolu izstrādē un drošības mehānismu ieviešanā. Aicinām sazināties ar mums, rakstot prevencija@marta.lv , lai pārrunātu jūsu organizācijas vajadzības.