Bērni kā prece, sievietes kā pakalpojums: surogācijas tumšā puse

Surogācija pasaulē kļūst arvien izplatītāka, pārvēršoties par milzīgu industriju. 2023. gadā tās vērtība bija gandrīz 15 miljardi dolāru, bet tiek prognozēts, ka līdz 2033. gadam tā pieaugs gandrīz septiņas reizes – teju 100 miljardiem. Lielākā daļa surogācijas darījumu notiek pāri valstu robežām, kad turīgāki cilvēki no bagātām valstīm meklē sievietes nabadzīgākās valstīs, kur surogācija ir atļauta vai netiek stingri regulēta.

Lai gan bieži tiek uzskatīts, ka surogācija nāk par labu visām iesaistītajām pusēm, realitātē lielāko peļņu gūst klīnikas un starpnieki. Sievietes, kas bērnu iznēsā un dzemdē, saņem tikai nelielu daļu no kopējās summas, vidēji 10-27,5%. Pastāv arī prēmiju sistēmas par jaunu sieviešu piesaisti surogācijai: ASV par katru “ieteikumu” cilvēks var nopelnīt vairākus tūkstošus dolāru, bet, piemēram, Indijā tikai ap 100.

Valstu attieksme pret surogāciju ir ļoti atšķirīga. Daudzviet tā ir aizliegta, taču aizliegumi bieži paliek tikai uz papīra. Itālija 2024. gadā noteica, ka surogācija ir universāls noziegums, un sodāmi ir arī tie Itālijas pilsoņi, kas to dara ārzemēs. Austrālijā un Indijā ir atļauta tikai tā saucamā altruistiskā surogācija, kur sieviete saņem kompensāciju tikai par ar grūtniecību saistītiem izdevumiem, bet Gruzijā, Izraēlā un Ukrainā atļauta arī komerciālā surogācija, savukārt daudzās valstīs surogācija vispār netiek regulēta.

Par surogātmātēm parasti kļūst sievietes ar zemiem ienākumiem, bieži vien vientuļās mātes, kurām tas ir vienīgais veids, kā nodrošināt iztiku ģimenei. Nereti šajā procesā tiek iesaistītas arī migrantes, kuras ved uz citām valstīm, lai apietu vietējos likumus. Nereti viņas tiek uzskatītas par “pakalpojumu sniedzējām”, kas atņem mātes statusu un veicina viņu dehumanizāciju.

Olšūnu donores visbiežāk ir jaunas sievietes no sociāli un ekonomiski nelabvēlīgas vides. Īpaši pieprasītas ir baltas Rietumu izcelsmes sievietes ar izglītību, viņu olšūnas maksā līdz pat simt reizeizēm vairāk nekā citu sieviešu olšūnas. Donorēm bieži netiek atklāti riski: hormonu injekcijas, narkozes komplikācijas vai nopietnas veselības problēmas. Turklāt viņām nereti netiek nodrošināta medicīniskā aprūpe un atbalsts pēc procedūras.

Bērniem, kas dzimst surogācijas ceļā, ir paaugstināts risks piedzimt priekšlaikus, ar zemu svaru un veselības problēmām. No pirmās dzīves dienas viņi tiek šķirti no sievietes, kas viņus iznēsājusi, un tas atstāj nopietnas sekas uz emocionālo attīstību. Bieži vien rodas arī juridiskas neskaidrības par bērna pilsonību un vecāku tiesībām.

Surogācijas procesā sievietes bieži piedzīvo dažāda veida vardarbību:

• Ekonomisko vardarbību – sievietēm nereti atsakās maksāt, ja grūtniecība neizdodas; nereti viņām pašām jāpērk medikamenti, kas palielina ekonomisko slogu. Daudzas surogātmātes nonāk finansiālā atkarībā un laikā starp grūtniecībām pārdod savas olšūnas.

• Psiholoģisko vardarbību –pētījumi rāda, ka 35% sieviešu ir grūti atdot jaundzimušo, 39% izjūt nožēlu par to, ka kļuva par surogātmātēm, bet 33% cieš no trauksmes vai pat posttraumatiskā stresa. Nereti surogātmātēm tiek uzspiestas metodes, kas liek mākslīgi norobežoties no jaundzimušā.

• Fizisko vardarbību – lai gan reklāmās surogācija bieži tiek pasniegta kā drošs medicīnisks process, pierādījumi liecina, ka surogātmāšu veselība tiek apdraudēta daudz vairāk nekā citu sieviešu veselība. Surogātmātes nereti lieto medikamentus, ka noved pie augstākas komplikāciju biežuma. Viņām ir lielāks risks saskarties ar smagu grūtniecību un problēmām dzemdībās nekā citām sievietēm. Turklāt Indijā, Meksikā un Nepālā ir dokumentēti gadījumi, kad sievietes tika piespiedu kārtā pakļautas ķeizargriezienam, neatkarīgi no tā, vai tam bija medicīniski iemesli.

• Reproduktīvo vardarbību – sievietes tiek spiestas veikt abortu vai embriju skaita samazināšanu, ja ir konstatēti vairāki augļi vai to veselības riski. Dažos gadījumos tiek veikta bērna dzimuma atlase, kas pastiprina diskrimināciju pret meitenēm. Ir zināmi gadījumi, kad olšūnu iegūšanai tika izmantotas nepilngadīgas meitenes.

• Cilvēktirdzniecību un verdzību – dažās valstīs sievietes tiek turētas ieslodzījumā, pārdotas vai piespiestas būt par surogātmātēm pret savu gribu.

Arī surogācijas ceļā dzimuši bērni netiek aizsargāti. Atšķirībā no adopcijas, kur pārbauda vecāku piemērotību, surogācijā galvenais kritērijs ir nauda. Tas nozīmē, ka bērnus var “nopirkt” arī personas ar kriminālu pagātni, tostarp seksuālie noziedznieki. Nereti bērni ar veselības problēmām vai invaliditāti tiek pamesti.

Surogācija pastiprina patriarhālas normas, komercializē sievietes ķermeni un pakļauj sievietes un bērnus smagiem cilvēktiesību pārkāpumiem. Saskaņā ar AVO nostāju, valstīm vajag virzīties uz pilnīgu surogācijas aizliegumu starptautiskā līmenī. Pagaidu risinājumos būtu jāizmanto “Ziemeļvalstu modelis”: sodīt pasūtītājus, aģentūras un klīnikas, bet ne sievietes, kas kļuvušas par surogātmātēm, un nodrošināt viņām atbalstu.

Svarīgi ir arī juridiski atzīt, ka bērna māte ir sieviete, kas viņu dzemdējusi. Tikai pēc dzemdībām viņa var atteikties no vecāku tiesībām. Turklāt valstīm ir jānodrošina, lai katram bērnam būtu pilsonība, piekļuve veselības aprūpei, izglītībai un tiesības zināt savu izcelsmi.

Raksts tapis, apkopojot ANO īpašās referentes Reem Alsalem ziņojumu par vardarbību pret sievietēm un meitenēm surogācijas kontekstā (ANO Ģenerālās asamblejas dokuments A/80/158, 2025. gada 14. jūlijs): https://docs.un.org/en/A/80/158