„Man patīk mājsaimniecības darbi, es iekšēji kaifoju, kad kaut ko sakopju. Man nav iekšējas nepieciešamības apliecināties algotā darbā.”

„Es viņam autiņus esmu mainījis, rūpējos par viņu. Jau kopš dēla piedzimšanas es uzreiz viņam tā pieķēros. Nekāda cita varianta es nemaz nesaskatīju.”

Ir pierasts, ka tā izsakās sievietes. Tiek uzskatīts, ka sievietēm vairāk rūp mājas dzīve, ģimene, bērni, bet īsti vīrieši labprātāk nododas darbam, naudas pelnīšanai, sportam un politikai jebšu darbībām publiskajā telpā. Tomēr minētie citāti nav fikcija; tā apgalvo tēvi Latvijā, kas tika intervēti pētījumam par tēviem un viņu pieredzi piecās Eiropas valstīs. Pētījums notika ar Eiropas Komisijas nodarbinātības, sociālo un vienlīdzīgo iespēju lietās finansējumu projekta „Pariteia” ietvaros, kurā piedalījās partneri no Spānijas, Itālijas, Nīderlandes, Polijas un Latvijas. Katrā no nosauktajām valstīm tika intervēti desmit tēvi, kas vieni vai kopā ar partneri audzina bērnus.

Pētījuma iemesls bija debates vairākās Eiropas valstīs, vai patreizējais darbu sadalījums ģimenēs ir taisnīgs attiecībā uz sievietēm, ņemot vērā faktu, ka arvien vairāk sieviešu iesaistās darba tirgū un pavada aizvien mazāk laika mājās, bet tradicionālais darbu dalījums ģimenē vēl joprojām uzliek lielāko darba nastu uz sievietes pleciem. Tradicionālais mājsaimniecības darbu dalījums pastāv divu iemeslu dēļ. Pirmkārt, sievietes tiek uztvertas kā galvenās aprūpētājas, un aprūpes pienākumi (par bērniem, veciem un slimiem cilvēkiem) galvenokārt ir sieviešu pārziņā. Otrkārt, valdot uzskatam, ka vīrieši ir galvenie naudas pelnītāji un ģimenes apgādnieki, vīrieši vairāk un ilgāk strādā, tādējādi lielāko daļu sava laika pavada ārpus mājas. Lai taisnīgāk sadalītu pienākumus ģimenē, vīriešiem vairāk laika kā līdz šim jāpavada mājās, vislabāk vieniem pašiem kopā ar bērniem. Līdztekus tam pārmaiņas darbu dalīšanā ģimenē ir iespējamas, ja aprūpes pienākumus vairs neuzskatītu par sieviešu, bet dzimuma neitrāliem pienākumiem.

Pētījums pierādīja, ka vīrieši jau šobrīd iesaistās mājsaimniecības un aprūpes pienākumu veikšanā, tomēr intensitāte ir dažāda. Bieži vien viņi tikai palīdz savām partnerēm, bet nevis taisnīgi un vienlīdzīgi dala darbu smagumu. Tēvu stāsti parādīja, ka kopumā bērnu aprūpes pienākumi tiek biežāk dalīti ar partneri un ir dzimuma neitrālāki kā mājsaimniecības darbi. Tēvi izjūt vajadzību būt tēviem un spēlēt lielāku lomu bērnu audzināšanā. Viņi vēlas vairāk laika pavadīt kopā ar bērniem un izrādīt viņiem pieķeršanos. Pētījumā atklājās, ka pastāv zināma pienākumu un darbu hierarhija. Tēvi labprātāk veic darbus, kas saistīti ar atbalsta sniegšanu bērniem, kā arī darbi, kas ir redzamāki – piemēram, iepirkšanās vai pastaigāšanās ar bērnu ratiņiem. Tēviem nepatīk garlaicīgi darbi, kas prasa daudz laika vai piepūles, kā arī tie, ko publiski neredz un nenovērtē (darbi privātajā mājas teritorijā).

Tēvi, kas vieni audzina bērnus, uzņemas tos pienākumus, ko iepriekš parasti darīja māte. Šīs grupas tēvu gadījumi parāda, ka līdz ko tēvs paplašina veicamo pienākumu repertuāru, ir vieglāk pievienot vieniem pienākumiem citus. Viņi iesaistītājas skolu aktivitātēs, apģērba izvēlē, ārstu un zobārstu apmeklējumos. Kompetence vai intereses vairs nav nozīmīgs apstāklis, lai darbu neveiktu vai uzticētu kādam citam. Nepilnās ģimenes tēvu pieredze pierādīja, ka vīrieši principā spēj izdarīt visus darbus. Fakts, ka vīrieši ir biežāk mājās vieni (bez partneres), šķiet stimulējošs faktors. Vīriešiem, kas ir šķīrušies, nav citas izvēles (tas gan nenozīmē, ka mēs iesakām šķiršanos), viņi jau pēc definīcijas ir vieni ar bērniem; citiem tēviem ir izvēle – viņi var ņemt bērnu kopšanas atvaļinājumu vai strādāt pusslodzi, tādējādi nodrošinot sev iespēju palikt mājās vieni.

Tomēr, lai cik motivēti būtu abi vecāki dalīt rūpes vienlīdzīgi, viņi nevar veikt pārmaiņas tikai saviem spēkiem. Ir nepieciešamas valsts un darba devēju nodrošinātās iespējas, kas dotu vairāk telpas visiem cilvēkiem – kā vīriešiem, tā sievietēm, - lai viņi varētu būt arī mājās. Pētījums parādīja, ka daudzās valstīs tā vēl nav. Latvijas vīrietis apgalvo: „Mēs šai valstī esam spiesti pārāk daudz strādāt. Ar to tiek atņemtas tiesības būt kopā ar ģimeni.” Tanī pat laikā daudzi tēvi atzīst, ka ir vairāki veidi, kā palīdzēt sievietēm un vīriešiem taisnīgāk sadalīt neatalgotā darba daļu. Piemēram, algotā darba stundu regulēšana, laba likumdošanas prakse attiecībā uz nepilnas slodzes darbu, atvaļinājumiem (īpaši veltot uzmanību tam, lai stimulētu tēvus doties bērnu kopšanas atvaļinājumā) un bērnu aprūpes iespēju nodrošināšana.

Uzsvars, kāds mūsu sabiedrībā tiek likts uz darbu, nozīmē, ka aprūpe ir otršķirīga. Daudz nosaka nerakstīts likums: „Vispirms darbs un tikai tad rūpes par bērniem!” Darbs ir tik svarīgs finansiālu iemeslu dēļ, sociālā statusa dēļ, tas ir augstāk novērtēts, un tas bieži ir jēdzieniski saistīts ar neatliekamību. Individuālā tēva vēlēšanās pirmkārt veltīt laiku rūpēm par bērniem un ģimeni, tiek nomākta ar darba devēju un valsts principu „darbs ir pirmajā vietā.” Tik ilgi, kamēr darbs un aprūpe sabiedrībā netiks uzskatīta par vienlīdz nozīmīgu, vīrieši būs maz ieinteresēti un apņēmīgi pildīt aprūpes pienākumus.

Pilns pētījuma teksts „Caring is Sharing” un pētījuma fragments latviešu valodā „Ja rūp, tad piedalies!” ir publicēts Biedrības Resursu centrs sievietēm „Marta” mājas lapā.